Attiecību pārtraukšanai

Jūtos kā saplēsta naudas zīme... jo noplēsta puse bez otras nav nekā vērta...

Starp tevi un mani
Laiks mūžībā apstājās,
Starp tevi un mani
Bij? noliktas lamatas.

Starp tevi un mani
Pusceļā salūza sirds,
Starp tevi un mani
Tagad kāds sakars ir.

Starp tevi un mani
Ir novilkta zelta stīga,
Starp tevi un mani
Līdz bezgalībai?

(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")

Mīli, bet zini kā,
Tici, bet zini kam,
Ceri, bet zini ko,
Pievil, bet zini par ko,
Atstāj, bet zini kādēļ!

Sorry, bet es izdomāju tev par sliktu. Piedod, ka tā, bet es nespēju piedot. Tas bija pār mēru. Tu esi foršs un tev bus vēl daudz meitenes.

Labāk sāpīgas beigas, nekā nebeidzamas sāpes.

Tu nekad neesi mani mīlējusi, bet biji mana dzīve...

Atceros katru dienu
Pavadīto kopā ar tevi
Nevaru aizmirst tikai vienu
Kad man bija jāpaliek pašai ar sevi
Klusi cerot tevi vēlreiz satikt
Kvēlu skūpstu tev dot
Vēlos atkal tev patikt
Tev būs tas jāsaprot
Es ļoti mīlu tevi
Un vēlos visu to ko man līdz šim devi?.

Pasaki labu vārdiņu, pasaki.
Tev nav ko teikt.
Es tagat zinu ko domā, Tu gribi beigt.
Tu neteiksi, es zinu ka Tu gribi aiziet.
Tu vairs negribi manus palagus,
Manis cepto maizi.
Tu vairs negribi manus matus,
Manus agros un pelēkos rītus.
Tu vairs negribi manus cimolus,klusos vakaros izrakstītus.
Es Tev devu kas man ir,
Un es neesmu nabaga bet vairāk man nav,
Un es nevaru būt vēl labāka.
Tu saki-liela mīletība, manējā laikam ir maza.
Es to citiem nerādiju,
Bija bail ka neizvazā.
Es to rādīju tikai Tev.
Tu daudz man devi, un daudz ņēmi.
Es Tevi mīlu kā koks mīl zemi,
Bet tagat-ej! Es palikšu! Man nav kur steigt!
Es tikai neticēju ka pienāks stunda, kad vajag beigt!

Nelūdz man vairs neko ..
Es neaizmirsīšu nekad par mums.
Bet es nevaru dzīvot tikai ar domu, ka Tu esi pieradis mani mīlēt.
Manā sirdī esi tikai Tu ..
un mūsu dzīves sapņi...
Bet piedod, es vēlos ko citu.

ja mīli - tad mīli vienu
nevis 21
ja mīlēsi-21
nedabūsi nevienu.

Tu vaicā, kā gan tik mierīgi
Aiziet no tevis spēju?
To jau kopš agrām dienām
No dabas es mācījos.
Neviena ābele nekliedz,
Kad rudens rauj ābolus nost,
Un klusi pēc septembra salnām
Kā nopūta apšlapa krīt.
Lai cik ļoti šķiršanās sāpētu,
Stāv zeltaina vasara kalnā
Un līdz pat pēdējam brīdim
Caur skropstām tai saule spīd..
/L.Bridaka/

Ēzelis rozes vietā labāk vēlētos redzēt dadzi.

Liec mani kā bērnu padusē!
Met mani kā akmeni projām!
Mans mīļais, kopā mēs nevaram,
Bet izšķirti aiziesim bojā!

Nav jūra bez bangām,
Nav sirds bez sāpēm,
Piedot var visu,
Aizmirst neko!

Cik žēl,ka rudens elpa
rauj ziedus skaistākos.
cik žēl, ka pasaules telpā
draugs draugam paliek svešs.

Ja nemīli meiteni,
Neskūpsti to,
Ja nemīli meiteni,
Nesauc par savējo!

Nekas nav atgriežams,
Lai ar` cik skaists tas bijis,
Jo mirklis aiziedams
Ir sevi piepildījis.

...pēc mums vēl ilgi zeme skums........

Tāpat kā jūra, kaijas un viļņi, arī mēs satikāmies un sadraudzējāmies. Kaijas aizlaidās, viļņi aizplūda un mēs izšķīrāmies.....Piedod man lūdzu.....

Pie Sevis es klusu ciešu,
Pie Tevis sapnī tikai iešu.
Ez zinu to, ka vienaldzīgs esi,
Un nekad mani nemīlēsi!!!