Tu vaicā, kā gan tik mierīgi 
Aiziet no tevis spēju? 
To jau  kopš agrām dienām 
No dabas es mācījos. 
Neviena ābele  nekliedz, 
Kad rudens rauj ābolus nost, 
Un klusi pēc septembra salnām 
Kā nopūta apšlapa krīt. 
Lai cik ļoti  šķiršanās sāpētu, 
Stāv zeltaina vasara kalnā 
Un līdz pat  pēdējam brīdim 
Caur skropstām tai saule  spīd.. 
/L.Bridaka/ 
 
  | 
	
		Kam: ____________________ 
		No kā: ____________________ 
        
	 |