Tu vaicā, kā gan tik mierīgi Aiziet no tevis...
Tu vaicā, kā gan tik mierīgi Aiziet no tevis spēju? To jau  kopš agrām dienām No dabas es mācījos. Neviena ābele  nekliedz, Kad rudens rauj ābolus nost, Un klusi pēc septembra salnām Kā nopūta apšlapa krīt. Lai cik ļoti  šķiršanās sāpētu, Stāv zeltaina vasara kalnā Un līdz pat  pēdējam brīdim Caur skropstām tai saule  spīd.. /L.Bridaka/