Reiz dzīvoja divi cilvēki,
Kas nezināja, kam patikt.
Paldies, ka tu mani satiki
Un ļāvi man sevi satikt.

Mēs mīlestību audzējām
Tā vietā, lai dzīvotu spēli.
Paldies, ka tavā skatienā
Es lasu gan mīlu, gan kvēli.

Tu aizvien krāsaināks izliecies,
Un citās toņkārtās skani.
Paldies, ka negribi augt viens pats,
Bet tikai kopā ar mani.

Par brīžiem, kad varu ar sevi būt,
Un spārniem ko tu man devi -
Paldies, ka dāvā man brīvību,
Un līdzi - visu sevi.

Kāda mīļa zīmīte virtuvē,
Vāzē - sarkana, smaržīga puķe...
Paldies, ka vēl aizvien izskatos
Kā samīlējusies skuķe.

Bez vārdiem un ārējas sajūsmas -
Es tevi vienkārši mīlu.
Paldies, ka mūsu gaismiņu
Tu paturi sirdī dzīvu.

Paldies, ka atļauj man vājai būt
Lai pēcāk stiprāka kļūtu -
Tāpēc, ka esi Vīrietis,
Es sevī Sievieti jūtu...