Atnāc pie manis tāds kails
Bez savas dvēseles grabošās čaulas,
Bez lieka spožuma ? jūtīgs un maigs,
Un bez kautrības ? atvērts līdz kaulam!

Atnāc pie manis vien tāds ?
Visu mūžību līdzi ņemošs,
Laika dzirnās ne sijāts, ne malts,
Uz abām kājām ? stabili stāvošs!

Atnāc pie manis un tad
Es tev redzi ieburšu plaukstās,
Un došu prasmi to lietot kaut kad,
Ja tu neaizmirsīsi man jautāt!

Atnāc pie manis tik drošs,
Kāds ir likten?s, kad veiksmi viņš dala,
Ne vairs lūdzošs, nedz arī pavēlošs,
Bet zinošs, ka esi jau galā!

Paliec pie manis nezinot,
Vai ir pasaulei vēl kāda mala;
Viens tu nespēsi tālu aizlidot,
To spēj divi, kad mūžībā dalās!

Gunta Kraulere