Kad mēs tiekamies, mīļais,
Tad runājam niekus,
Un nepateiktais kā akmens
Guļ starp mums nekustināts.
Mēs pļāpājam vien,
Bet pie sevis
Klusībā akmeni bīdām
Un stumjam, un netiekam klāt
Ne tam, ne arī viens otram,
Jo abi runājam niekus,
Bet galvenais tā arī paliek,
Paliek nepateikts?
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")