Samīļo mani, kad rīts atver miegainās acis!
Samīļo, lūdzu! Es neprotu savādāk lūgt.
Ir vārdu tik daudz, vien īstos vēl negribu sacīt,
jo vēlos, lai atnāc kā magoni mani plūkt.

(hug) Samīļo mani, kad diena ķer saulesstarus,
nav taču viegli bez siltuma vienai augt,
Apnicis asarām dzirdīt ziemas vakarus garos,
kaut vai par leduspuķi palīdzi,lūdzu plaukt!

(hug) Samīļo mani,kad vakars pūš miegu rūtīs!
Neatstāj vienu ar sapņiem, kas celties liek!
Arī miegā var sniegpārslas sasnigt krūtīs,
arī sapnī var salt, ja dvēselē ērkšķi snieg.

(hug) Samīļo mani!Es neprotu dedzināt skumjas.
Samīļo lūdzu! Es atnācu tevi saukt.
Ja arī tu mani tagad sauksi par dumju,
Es tik un tā atnākšu loga rūtī tev plaukt!
/ Laimdota Vištarte/