Tu zem manis kā zeme trīci,
tikko vulkāna izvirdums
spēji sabango jūras līci,
kurā jānoslīkst abiem mums.
Pietrūkst elpas. Vienīgais glābiņs -
Tevī ienirt kā mūžībā gads.
Tavā ugunī dzesēdams slāpi,
tā kā zibenis aizdegos pats.
Un, kad cīņā ar aizžņaugto dvesmu
Tavi kliedzieni spirāli vīs,
Tavā dzelmē vēl nogrimis esmu,
bet jau pabijis debesīs.
Mirklī aizmirsts, ka Tu zem manis.
Pāri staro un nesatumst
Tavu kliedzienu sidrabzvani,
Tava ķermeņa debesjums.
Vel viena vēstulīte.....