Tu esi brūns ābeles zars,
es - pirmā strazda balss.
Kad satiekamies -
aizdegas saules stars,
Aiz kalniem zūd sniegi un sals.
Tu esi lazdas krūms,
es - pūpolu lauzējs priecīgs.
Kad satiekamies -
prāts nav vairs drūms:
Zied sudraba gaismā
pūkainis niecīgs.
Es esmu balss
Cieceres krastos,
Tu - atbalss Salacas silos.
No abu lidojuma
dzimst dziesma
vakaros zilos.
Tu esi vijoles stīga
cīruļu puteņa rokās,
Es - lociņš,
straujš kā darbam modusies Rīga,
kas pasmeļ no dzīves un sirds
sapņus,gaviles un mokas.
Es esmu balta papīra loksne,
tu - dzejas burti un vārdi,
Ko atnes valgā arumu sloksne
un pirmie pērkona dārdi.
Tu esi apvāršņa mala,
es - vējš,kas tiecas pēc tās.
Šim skrējienam nebūs gala -
kā ilgām pēc karaļmeitas
tautas pasakās.