Tu atvēri durvis uz manu sirdi. Man nebij ne jausmas ka tādas ir, nedz kur tās tieši atrodas.
Tas, ka nevaru iemigt, man ir grūti koncentrēties, ka dažbrīd sēžu nekustīgi minūtēm ilgi un domāju tik par tevi, nav pat tas galvenais.
Tas, ka man trīc rokas, manas domas dodas ceļojumā, mans skatien noskaidrojas un nerimstošs smaids pilda manu seju, tā ir laimes sajūta.
Domās mana rokas glāsta ķermeni, kuru tās vēl nepazīst.
Domās manas lūpas skūpsta muti, kuras garša tām vēl ir sveša.
Domās manas acis lūkojās divās citās, kas atspīd kā zvaigznes.
Tu tikko esi atvēris/-usi durvis uz manu sirdi un mana dvēsele saka nāc iekšā, es jau uz tevi gaidīju.