Piedod...

Piedod man, ja kādreiz lūpas manas,

Tev smaidā atklātā un īstā paužas.

Ja neizteiktus vārdus grib tev sacīt,

Bet attapušās, paliek nopietnas.



Piedod man, ja kādreiz acis manas,

ar Tavām sastopas,

Ja tās kā apburtas grimst Tavās dzelmēs,

Bet pēkšņi apmulsušas novēršas.



Piedom man, es negribēju, tiešām,

Tā neatļauti tevi mīlēt.

Bet zini draugs, ir ļoti, ļoti grūti,

Kaut ko šai muļķa sirdij pavēlēt.