Tu biji kails un vēju aplauzt koks,
Es lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok
Nu pilni tavi zari, ziediem maniem

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni lizdo zaļo lapu ēnā
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā

Tev liekas, ka tu salapojis pats
Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs
Lej asaras pār zaru rokām tavām

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok
Vēl maigāk zvana visiem ziedu zvaniem,
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.