Es piegāju pie kāda bērza
Un apskāvu to.
Pār viņa augumu pāršalca
Vieglas trīsas.
Tā mēs,
Piekļāvušies viens pie otra,
Stāvējām kā divi mīļi cilvēki,
Pirmo reizi satapušies.

Es piegāju pie bērza un to
apskāvu.
Es pieglaudu seju tā
raupjajai mizai un atskatījos.
Neviena nebija; tad es sirdī
dzirdēju tā balsi - ja tu mani mīli,
kāpēc skaties atpakaļ.

Es viņu apskāvu ciešāk,
tā mēs tur stāvējām
apskāvušies- kā divi mīļi
pirmo reizi sastapušies
cilvēki.
LIVARS JANKOVSKIS