Šeit mežmalā ar visu sen jau aprasts,
Bet pēkšņi skatiens paliek augšup vērsts.
Cik ilgus gadus - to pat grūti saprast -
Tie auga līdzās - eglīte un bērzs.
Bij kādreiz laiks, viņš visos vējos liecās,
Bet Jaungadā bij viņai cirvja bail,
Un tomēr abi saulei pretī tiecās,
Kur galotnes ik rītu sārti gail.
Viens otram krāja pirmās putnu dziesmas,
Viens otram prata uzticēt, ko jūt.
Viņš - degot rudens ugunīgās liesmās,
Un viņa - spējot ziemā zaļa būt...
...Nu raupjā miza eglei vairs nav gluda,
Nu bērza vaigos sirma bārda stīdz,
Bet neprasa viņš kāpēc kļuvi ruda,
Un klusē viņa kāpēc zari trīc.
Tie nerunā par mīlu balsī skaļā
Tie līdzās stāv un tikai klusi šalc,
Ir bērzam egle vēl tā pati zaļā
Un eglei bērzs - arvien vēl tīrs un balts.
(H. Heislers)