Ai, cerība, tu man tik neparastā,
Kam mani atkal savos spārnos cel?
Mēs satikāmies klusos upes krastos
Kur odzēm patīk dzīvā miesā dzelt.
Es visu atdotu, lai tavus matus
Man būtu ļauts kaut reizi noglāstīt,
Un sprogu to, kas tev uz pieres atdus
Ap savu mazo pirkstu viegli tīt.
Es visu atdotu, lai tavas lūpas
Kaut vienu reizi pasmaidītu man,
Kad acis pļavas miglu skata kūpam
Un tālē nodžinkst elektriskais gans.
Es visu atdotu, lai tavas krūtis
Caur drānām mirkli manām pieskartos,
Vai tiešām tu pat tagad nesajūti,
Ka mana laime esi un mans posts.