Atbalso mirklis un migla atnāk pār jūru,
Iesākas vakars un zālē cikādes dzied,
Es vēl šo dienu plaukstā sažņaugtu turu,
Es tai neļauju savā pagātnē iet.

Nolaižas krēsla un iedegas pirmā zvaigzne,
Bet man gribas ilgi pie jūras vēl būt,
Laiks manus soļus nežēlīgs mūžībā aiznes
Un man zem kājām lēni krasts ūdenī brūk.

Un tikai mirklis, ko šovakar plaukstā es turu,
Šobrīd ir mans, bet rīt jau aizmirsies būs,
Bet man piederēs miers, ko šai vakarā guvu,
Un šī mirkļa burvības saldenais gūsts?
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")