Piederēt putnam kā dziesma
Un bitei derēt kā zieds,
Sildīt, kā prot tikai liesma,
Un būt lāsei, kas veldzi sniedz!

Paspēt līdz` vējam kā prātam
Un rītausmu nekavēt.
Palikt ikdienas nenomāktam
Un ūdens straumē spēt nostāvēt!

Kā skatienam aizsniegt zvaigznes
Un kā pērlei no niecības dzimt,
Pat zinot, kur laiks visu aiznes,
Prast no bezspēka nesaļimt!

No sēklas izaudzēt koku
Un no akmeņa arklu tēst,
Sitienu uztvert kā joku
Un skauģi par draugu vērst!
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")