Dieviņš sēja sudrabiņu
Visu garu Jāņu nakti.
Sēj, Dieviņ, manu tiesu
Jele vienu birzumiņu!

Jānītim vara taure,
Man bij dziesmu vācelīte.
Jānīts pūta vara tauri,
Es dziesmiņas nodziedāju.

Jānīts savu kumeliņu
Iejāj bišu dārziņā,
Medainām kājiņām,
Vaskainiem iemauktiem.

Šuj, bitīte, vaska krēslu
Pie resnā ozoliņa,
Tur sēdēja Jāņa māte,
Jāņa bērnus gaidīdama.

Jānīts sēd kalniņā
Zāļu nasta mugurā.
Nāc, Jānīti, lejiņā,
Dod manām telītēm.

Ap tētiņu bites dūca
Kā ap zaļu ozoliņu,
Ap māmiņu govis māva
Kā ap zaļu āboliņu.

Kas to zeltu izlaistīja
Pa Jānīša rudzu lauku?
Dieviņš zeltu izlaistīja,
Tīru maizi gribēdams.

Kas apjoza zelta jostu
Apkārt manu rudzu lauku?
Mīļā Māra apjozusi,
Jāņa nakti staigājot.

Ai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu daiļu kumeliņu:
Zīda sega, zelta segli,
Sidrabiņa iemauktiņi.

Ai, Jānīti, ai, brālīti,
Aplec manu kazu kūti!
Jau devīta vasariņa,
Visas kazas ālavās.