ROC TE, BĒRNS, te neaug nekas,-
sacīja vecāmāte.
Un vietā, kur neaug nekas,
tika cālīši apglabāti.
Es arī to vietu nu zinu,
kur neauga itin nekas.
Mēs kapusvētkus tur svinējām
un dziedājām dziesmiņas.
Bet izdīga ceļmallapa
tajā vietā, kur neaug nekas.
Un nu jau virs cālīšu kapa
spārni dzīsloti šūpojas.
Nāk salna. Bet zaļš vēl visapkārt.
Skrien nezāļu sēkliņas.
Vai jums nav kas miris,
ko aprakt
manās rokās,
kur neaug nekas? /M.Misiņa/