Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!
Es zinu to dziesmu,ko dzied lapas,kad rudenī trūd.
Es zinu to ceļu,pa kuru dūmi debesīs zūd.
Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!

Atstājiet mani!Un Ļaujiet man vienam iet!
Es zinu,cik skaisti pusnaktī pūce dzied.
Es kokus kā cilvēkus jūtu.Un tie mani kā koku jūt.
Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!

Es negribu ar jums ēst maizi un pacelt skanošas glāzes.
Kad pār galvu aizlido dzērvju kāsis,
Es aizeju.
Kad es esmu viens,nekas manī nepazūd.
Ļaujiet man vienam būt!

Noņemiet no mana pleca savas rokas!
Lai paliek ar mani mana nelaime un manas mokas.
Man jāsaprot pašam,cik dziļi un kas manī trūd.
Ļaujiet man vienam būt!

Manu prieku ļaujiet satikt man ceļā vienam.
Es nebridīšu to braslu,pa kuru mēs visi brienam.
Es negribu uz jūsu striķa kā krekls starp krekliem žūt.
Ļaujiet man vienam būt!

Vai jūs zināt,cik grūti ar savām saknēm karot?
Vai jūs zināt,cik grūti no maza pumpura žuburos zarot?
Jūs es iegūšu pēc tam.Tagad gribu es sevi gūt.
Ļaujiet man vienam būt!