Pēc tam...
Tu teici lūk...
Tā beidzas viss kas reiz bijis ar miljons asarām...
Bet varbūt tava sirds vēl to jūt...
Kā smaržo debess kad lijis pēc tūkstoš asarām...
Un es meklēju sevi telpā starp tavām pasakām...
Un es lūdzu par tevi, ļauj sev` saskatīt...
Es baidos tev lūgt, vēl blakus tev būt..
Un mācīt tev laiku apturēt, mirkli iemīlēt...
Es baidos tev to lūgt...
Un laimes tik daudz, bet laika tik maz...
Man vienai nepaspēt to visu iemīlēt...
Es baidos tev to lūgt...
Bat varbūt tu...
Pēc tam vairs nebūs nekā...
Ttikai sapnis par tevi un tūkstoš vasarām...
Bet pat tad es būšu tepat...
Zeme smaržos, kad līs pēc manām asarām...