Glāb mani, jūra,
es slīkstu!
Slīkstu atmiņās, veltīgās gaidās,
un pat cerību salmu
man te krastā nemet neviens.
Sasmēlies mutē bijušu skūpstu sīvums,
bijušu glāstu paisums pār galvai man kāpj.
Jūra, es esju pie tevis,
lai vaigi, ja kādreiz kļūst sāļi,
no tava putainā viļņa degošā valgumā sūrst,
ja vaids, tad no vēja dūres,
kas negaidot pakrūtē cērtas,
ja smeldze - tad tāpēc,
ka saulei,
rietā iztekot, grūti mirt.
Glāb mani, jūra,
tu viena lielāka esi par mīlu,
plašāka esi par ilgām
un vienkāršāka - kā glāsts.
Glāb mani, jūra, es slīkstu!
Man jāmetas tālumos tavos,
lai atkal par cietu zemi
kļūst atmiņu saēstais krasts...
(V.Belševica)