Kad eņģelis, kas naktīs spārniem tevi sedz,
gar manu logu ejot, pirmās zvaigznes dedz -
es savu tumšo logu klusi vaļā taisu
un baltu rožu pārslas viņam spārnos kaisu,
lai tu, kad baltās pārslas tevim sejā birst,
to zinātu: tā viena dvēsle ilgās irst.
(F.Bārda)