Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus sirsnīgos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu mani izsmiesi.
Tāpēc pats sevi izsmeju un jokodamies savu noslēpumu satriecu.
Es savas sāpes nicinu, jo baiļojos ka darīsi tu to.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus patiesos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu pārpratīsi tos.
Tāpēc es slēpju tos un runāju ne tā kā domāju.
Es savas sāpes nejēdzībā pārvēršu, jo baiļojos ka darīsi tu to.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus visudārgākos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu pārpratīsi tos.
Tāpēc es lietoju pret tevi vārdus nelaipnus, ar rupju spēku dižojos.
Man tīk tev pārestību nodarīt, jo baiļojos: tev mūžam svešas paliks ciešanas.

Es ilgojos tev klusuciešot līdzās apsēsties, bet nedrīkstu, jo baiļojos, ka lūpas pateiks to, ko sirds man jūt.
Tāpēc tik vieglprātīgi tērzēju un pļāpāju un savu dvēseli aiz tukšiem vārdiem paslēpju.

Es nežēlīgi izturos pret tavām ciešanām, jo baiļojos: tu vari uzturēties tā pret tām.

Es ilgojos no tevis projām iet, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu manu gļēvulību nojaustu.
Tāpēc es turu galvu augsti paceltu un bezrūpīgs pie tevis ierodos.
Kaut sāpīgi man tavu acu dzēlieni, tie tomēr mūžam dzīvas dara manas ciešanas.