Gadi ir dīvaini dārgumi, draugs,
Birst tā kā ziedi no ābeles salnā,
Nobirst kā ziedi un aizspurdz kā putni
Pagaistot zilajā kalnā.
Gadi ir dīvaini, dīvaini, draugs,
Brīžiem tie brāzmaini, žilbi un strauji
Aizdip kā kumeļi jaunības rītā,
Iekrīt kā zvaigznes mūžības klēpī.
Un šķiet - tev vēl sētuvē
Viņu tik daudz, ka vari tos kaisīt bez skaita.
Taču tie visi tev vienlīdz smeldz,
Kad steidzies tiem cauri atmiņu dzelts,
Un redzi, cik virtene īsa...