Kaut liekas, ka atnācis
vakars par ātru,
kaut šķiet, ka saule
priekšlaikus riet,
kaut liekas dienas
kā dzēlīgas nātras
un cilvēku dvēseles
bruģakmens ciets,
jel saglabā ticību
sēklai un zālei,
un atļauj, ka rētām
pieskaras draugs,
kurš siltu zvaigzni
tev ielicis plaukstā
uz cerību dārziem
atgūties sauks.

/K.Apškrūma/