Vieglas skumjas un savu svētību Tev uz atvadām došu es līdz; Laiks ar tevi man bija ar vērtību ? Ar zelta plāksnītēm apzeltīts. Vieglas dienas un puķu pušķīti Un gaišas atmiņas ņem sev līdz! Būs dzīvi tie mirkļi, kas baudīti, No tiem spēku pasmels cits rīts. Vieglas domas kā baltas sniegpārslas Dziļi dvēselē iestieg un kūst. Viņu gaismā dvēsele iemirdzas Un skats mans vēl priecīgāks kļūst. Vieglus soļus tev novēlu dzīvojot, Lai tiem līdzi dej katra sirds, Lai tev acis prot sauli atstarot Un lai miegs tev ir salds kā pēc pirts! Bieži jau negadās dzīvojot Ar tiem, ko vēlies ilgstoši iet, Jo pasauli iepazīst ceļojot Un tā ir tāda, kā tev tā šķiet. Ja kādu iegribas paturēt, Vai kalt ķēdēs, vai mezglos to siet? Var iegūt ? vien bijušo atlaižot; Noplūkts pumpurs vairs neizzied. Mijas vārdi, domas un sekundes Un cits gar citu cilvēki iet. Lai veicas tiem, kurus satieku es! Es nevienu vairs neturu ciet. Gunta Kraulere

Vieglas skumjas un savu svētību Tev uz atvadām...