Ko darīt, ja ticība
rītdienas brīnumam - garām,
ja dienas kā pelni,
kur tikai ziemelis pūš,
ja pagātnei pieder
visi ziedošie zari
un kails kā ābele
rudenī vēlā šķiet mūžs?
Ko darīt, ja gaismas
un siltuma klātbūtne projām,
ja sildīties nākas
pie uguns, kas palēnām dziest, -
ak, glabāt un neļaut
iet pēdējai cerībai bojā,
un ticēt, ka gana
būs likteņa pārbaudes ciest.
(Kornēlija Apškrūma)