Būtu labi tā ? reiz kādu dienu
Bez darba vienkārši nogulēt;
Nu ko es tik skrienu, skrienu un skrienu,
Tāpat zinu, visu man nepaspēt!

Būtu labi tā ? reiz kādu nakti
Vienkārši atļaut sev nodejot;
Varbūt mirkļi, kas laimei tiks zagti,
Pelēkai dzīvei spēs mirdzumu dot.

Būtu labi tā ? reiz kādu gadu
Bez raizēm pa pasauli paceļot;
Es jau tik godīgi ikdienu vadu,
Ka nav pat drosmes vairs pasapņot!

Būtu labi tā ? vienu vien sapni
Par īstenu dzīvi padarīt;
Es jau zinu, ka likstas var apnikt
Tā, ka nav spēka vairs pasmaidīt.

Būtu labi tā ? vienu vien mūžu
Vieglus spārnus pie pleciem nest,
Jo, kad augstu virs zemes būšu,
Man ar dubļiem nedrīkstēs mest!

Būtu labi?, bet ir ? tā, kā ir,
Un ko es tur varu padarīt!
Bet ? kaut arī smaids neko neizšķir,
Ir labi, ja var kādreiz pasmaidīt!
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")