Grūtā brīdī

Lai Tev šodien silti, silti,
Sāpju smeldze krūtīs rimst.
Bēdas aizplūst tā kā smiltis
Gaišas domas prātā dzimst!

Kas notiek?


Kas notiek manā sirdī?
Kaut saprast es to spētu,
Šīs bezgalīgās asaras,
Un nebeidzamās rētas.
Cik ilgi man vēl sāpēs?
Cik ilgi man vēl dzīvot lemts?
Vai pienāks brīdis tāds,
Kad laimīgs būšu bērns?
Cik daudz man sirdī sāpju,
Kā dvēsele tur kauc:
"Man sāp, Kur paslēpi Tu laimi?
Kādēļ tik bezgalīgas ciešanas?"
Tās asaras nav mirkļa vājums,
Tās gadu laikā krātas
Un bail, ka kādā brīdī
Tās varētu kļūt saartas.
Vai dzīvot man ir vispār vērts
Ja velni apkārt visur rēc?
Tie grib man darīt tikai ļaunu
Un nedod man no dzīves baudu.
Kādēļ tā mīlu asinis?
Vai tas ir aicinājums?
Varbūt šai dzīvē nav man vietas,
No manis nepaliks pat rētas...
Cik liekulīgi ir
Tie parazītu bari
Kas jūsmo tik par mani,
Bet īstenība - skarbi nodod mani.
Ik, katra asara-
Ir nedziedēta rēta
Ik, katrs smaids-
No dvēseles man nāk.
Vai vērts ir kādu mīlēt -
Tas tiešām jautājums,
Neviens man nespēj dot-
PATIESU laimi.
Es mīlu savu Zaķi
Bet bail man aplauzties,
Jo šoreiz manā sirdī
Vairs nebūs dziļa rēta.
Šī rēta būs uz mūžu -
NĒ ..uz mūžību.
Tik manis tad vairs nebūs
Varbūt tik lētas atmiņas.
Varbūt tā arī labāk,
Vismaz tad nebūs sāpju
Būs sadziedētas rētas
Būs sirdī vienmēr miers
Vai laimīga tad būšu -
Tas reāli pat nav
Pat teorētiski šo domu
Nav apsvērt vairāk vērts.
Vienīgais ko tagad vēlos
Ir Zaķa apskāviens.
Tas sadziedēs man rētas
Un nebūs vairs šīs sēras.
Es gribu lai viņš pasaka,
Ka esmu viņam svēta,
Lai cieši apņem mani,
Un pasaka-būs labi!!
Es gribu izjust to,
Ka uzticas viņš man
Ka atdodu tam visu-
To dārgāko ,kas pieder man.
Pats dārgākais ir sirds
Kas man ir tiešām svēta,
Ar bērna dvēseli
Un naivu ārieni.
Es tāda esmu-
Nu neesmu es ļauna,
Un tieši tādēļ šajā dzīvē
Visi mani skaud.
Vai tiešām jābūt ļaunam,
Lai laimi spētu rast.
Kādēļ tā nekaunība,
Pie mums tik izplatīta.
Uz katra soļa
Jau ļaunums Tevi nopēta
Un gaida tādu brīdi,
Lai paari nodarīt Tev spētu.
Es lūdzu - Palīdziet man kāds
Šķiet nespēšu to viena pārvarēt
Jo šoreiz sāp pa īstam,
PA ĪSTAM -TĀ NO VISAS SIRDS.......

- Reiz tuksnesī dzīvoja smilšu graudiņš. Tas bija mazs punktiņš starp miljoniem citu.
Kādu rītu smilšu graudiņu uzrunāja saule. ?Es spīdu tikai tev," saule teica. ?Kā tas var būt?" neticīgi vaicāja smilšu graudiņš - ?Es taču esmu tik nenozīmīgs!" ?Ja tu nebūtu kāda mīlestības vērts, tevis nebūtu vispār," atbildēja saule.
Juris Rubenis

Ir sāpīgi, ja kāds no tevis aiziet.
Aiziet, kad neko nesaproti.
Aiziet klusēdams.
Aiziet, nepaskaidrojot.
Bet tev jābūt stipram,
Lai spētu atkal mīlēt.
Šis cilvēks nav bijis tevis vērts,
Un nevajag liet asaras.
Pasaulē ir kāds,
Kurš gaida tevi.
Mīl tevi.
Un ilgojas tavu glāstu.

Es zinu nāks diena,
kad laime tev savas rokas pretī sniegs,
kad tava seja smaidīs,
jo tavā sirdī būs mīlestība -
jūtas, kas paceļ debesīs!

Ja kādu dienu Tev būs sajūta,ka gribi raudāt,
Piezvani man.
Es neapsolu,ka varēšu likt Tev smieties,
Bet apsolu,ka raudāšu kopā ar Tevi.
Ja kādu dienu Tev gribēsies aizbēgt no visa
Nebaidies,bet piezvani man.
Es nesolu,ka lūgšu Tev apstāties,
Bet es došos kopā ar Tevi.
Ja kādu dienu Tu negribēsi nevienu dzirdēt-
Piezvani man
Un es apsolu būt ļoti klussa.
Bet ja kādā brīdī Tu zvanīsi un Tev neviens neatbildēs,
Steidzies ātri pie manis,jo
Iespējams šajā brīdī Tu būsi vajadzīgs man!!!

Es saules rietu tavās acīs varu pamanīt,
un līdzēt atkal rīta sauli atkal atpazīt.
Es varu tavus spārnus salāpīt,
Lai tavu lidojumu itin neviens nevarētu nolaupīt!

...reizēm cilvēks palīdz otram ar to vien, ka viņš vispār ir un elpo, dzīvo zem šīm debesīm...

kad jūsu ausainie skums
es atlidošu pie jums

kad lapas no kokiem birs
kad zāle klusītēm mirs

kad naktis kļūs bezgalīgas
un dienas nemīlīgas

kad dzīve no sāpēm raudās
kad nebūs ne kripatas naudas

ko astoņus kustoņus pirkt
kad cerības peļķēs mirks

būs ausainie kopīgi mums
es atlidošu pie jums
K.Elsbergs

Vajag,lai cilvēks mīlētu-
Un viņu kāds mīlētu ļoti.
Vajag,lai cilvēks ilgotos-
Un pēc viņa kāds ilgotos ļoti.
Vajag,lai cilvēks ticētu-
Un viņam kāds ticētu ļoti.

Kad cerības vairs nav nekādas,
kad nākotne tik tumšās krāsās rādās,
kad rīts ir miglains, vakars tumšs kā aka,
kad zvaigznes nobāl, tālāk nav vairs takas,
kad viss līdz pēdējam ir sabrucis pār tevi,
kad citos cilvēkos tu atrodi vairs tikai sevi,
kad tukšums sirdī nomāc lakstīgalas dziesmu-
tad piemini - Kāds vienmēr līdzās bija,
kurš runāja, kad nebija ko sacīt,
kurš dziedāja, kad citi cieta klusu,
kurš mīlēja, kad nemīlēja tevi,
kurš strādāja, kad rokas nolaidi gar sāniem,
kurš ticēja, kad pakļāvies tu māņiem,
kurš noglāstīja tad, kad naids kā uguns ēda.
Tu viņu nejuti, bet viņš tev līdzās gāja,
Un tavu krusta ceļu vēlreiz nostaigāja...

Ja liksies, ka uz šīs pasaules esi palicis gluži viens, tad atceries, ka tomēr kādam esi vajadzīgs...un tas kāds esmu es.....

Es alku atgūties, lai varu tālāk iet,
Tik daudz ir velti cerēts, sāpēts.
Ar varu pie šīs dzīves neturiet,
Man citur jābūt. Nevaicājiet - kāpēc.

Ir kāds pārbaudīts paņēmiens:
Ja tev klājas slikti,
tad atrodi cilvēku, kam klājas vēl sliktāk
un mēģini viņam palīdzēt!
dzīve iegūs jēgu,
dvēseles tukšums aizpildīsies!

Pie tumšas, dziļas akas
kluss eņģelis raudāja,
un viņa asara akā
kā zvaigznīte iekrita.

Ir gājušas dienas un gadi,
bet akā vēl zvaigznīte mirdz:
Ak, klusais eņģel, vai zini:
tā aka bij mana sirds!
(F. Bārda)

Es jūtos kā mazs bezspēcīgs putniņš..
Kas lai kā arī censtos,
Lai kā arī vēlētos uzlidot..
Vienkārši to nespēj izdarīt,
Jo ir ievainots...
Šim Putniņam ir ievainots spārniņš,
Jeb manā gadījumā sirds...
Es nespēju pacelties...
Es tieku sāpināta...
Viss kam es pieķeros,
Mani sāpina un es tieku iedzīta zemē...
Šī skarbā dzīve man dara pāri..
Varbūt liekas, ka esmu laimīga,
Bet tā nav, jo man trūkst....
Trūkst pats svarīgākais...
Mana mīlestība...

Man jau nevajag daudz,
Es neprasu zvaigznes no debesīm,
Nedz pērles, kas bezkaislīgi caur pirkstiem birst.
Man tikai vienu vārdu, vienu glāstu,
Un zilas kā brīnums debesis.
Man tikai rasotu rītu, cīruļa dziesmu.
Baltu sveci sniegotā naktī,
Tad - tad jau būs gana,
Tad varēšu mierīgi iet
Dzeltenam lapkritim līdz,
Sadegot kļavu sārtajās ugunīs...

Ja tev dzīvē grūti klājas,
Sirsniņa aiz bēdām stājas,
Atceries uz brīdi mani,
Pasmaidi un viss būs labi!

Dzīve ir distance no punkta līdz punktam, un, ja distances vidū pietrūkst spēka, tad galvenais - vai tu spēsi atrast citu elpu. Ja atradīsi - tiksi tālāk - līdz galam.
/H.Heislers/

Ej vien gulēt! Pēriens būs rīt.