No spārniem veidojas ilgas,
No ilgām dzimst pieskārieni.
Bet tad,kad tiekamies atkal,
Lai vēlreiz paliktu vieni,-
Tad uzkrātais izzūd tikk spēji
Kā celtspēja
kuģim ar sūcēm
Un viss ir tāpat ,kā bijis,-
Ar senām
un svaigām brūcēm.
Jo uzplēsto neaizlāpīt,
Ja paši no jauna plēšam.
Var jautājums apdzist,
bet paliks
No atmiņas
neizdzēšams.
Un nelīdz ne šķīstīšanās,
Ne līdz pat debesīm kāpes...

No ilgām
dzimst pieskārieni,
No pieskārieniem
dzimst slāpes.