Ak, ja varētu nomest no pleciem
gadus piecdesmit,
pieglausties atkal mātes plecam
un pateikt, kas palika nesacīts...
Ak, ja varētu nomest no pleciem
gājušos gadus kā mēteli,
droši vien, vēlētos atkal pa vecam,
uz dzimto pusi, lai nes mani svētelis.
Ak dienas, manas dieniņas jaukās,
aiz loga jau kļava kailot sāk..
cik ātri pil dienas no mūža trauka
un pirmās salnas nāk..
Ak, ja varētu!...Vai tas ir žēlums,
kas dzērvju atvadu kliedzienā skan,
vai arī šai rudens naktī vēlu
jaunība sveicienus sūta man.
Tālu, tālu caur sirmajiem siliem, kur šaura taciņa iet-
spīd zarā kā asara rasas piliens -
tur manas jaunības vizbules zied...