Vēl viena vilšanās-
kā ierasta ikdiena.
Nostāšos pie dziļas aizas.,
svārstīšos no vienas uz otru pusi...
Tad vienā brīdī es aizvēršu acis,
Man prātā pār ceļu pārskries melns kaķis.
Vai ticēt māņiem, kas it kā ikdienu skar?
Vai esi Tu dzirdējis ka sāp man ar`.?
Tu- kā ierasta sērga....
Kāda vairs šai dzīvei ir jēga...-
Uz priekšu liecoties kritīšu es,
uz atpakaļu- pazudīšu.
Ko darīt, ja zelta vidusceļa nav?
Tā zelta vidusceļa, kas pasargāt var?
Un aizvēršu acis- un redzēšu visu,
pat Tavu pretīgo dvēseles nišu.
Viss tūlīt skaidrāks sāks kļūt.
Vai censties mīlēt un labākai būt.?
Ir dzirdēts tik daudz..., no sirds.
Bet stāsta to citi- tas nevar būt īsts..!
Un cieta kā akmens es drīzumā kļūšu,
Jo sirdi aptraipīt ļāvusi Tev būšu....
..
Kad vējš spers pirmo soli drošo,
Uz Zelta Vidusceļu es došos...