Ir iestājies klusums un apstājies laiks
reiz atmiņā izgaisīs tev mana seja
tik paliks šīs rindas ko rakstiju tev
un milzīgs tukšums uz tava ceļa

bet pienāks reiz brīdis, pēkšņi apstāsies tu
kājām trīcot, kā zemē iemiets
un sirds tava apjautīs zaudējumu
ko atgūt tev nebūs vairs nolemts

un pēkšni tik mīļa tev izliksies sirds
kurai virsū ar zābaku kāpi
bet blakus neviena - tik tukšums balts
kas nespēs remdēt šo smeldzošo sāpi

un atkal tev izliksies svarīgs it viss
par ko tavas lūpas nicīgi smēja
bet tos vārdus tev neviens vairs nesacīs
tos aizpūta rudeņa vējā

vairs nebūs tās mazās mīlošās sirds
kas tev pretī kā pumpurs plauka
jo tas nokalta pelēkā tuksnesī
jo to nokāva elpa saltā

un nebūs ne sapņu ne ilūziju
jo nevar laimi izmērīt rubļos
ritēs pelēkas dienas, jo sapņus tu
iemini latgales dubļos

un tajā mirklī būs mirusi sirds
par ko lūpas tik nicīgi smēja
ir laime kā putns kurš nosala
un kuru aizpūta rudeņa vējā